Kamēr līmējamie darbi žuva izdomāju palasīt valriekstus. Pirmo gadu tik liela raža ir. Parasti kamēr sataisījos lasīt, lielāko tiesu jau vāveres bija salasījušas. Nē, nu man jau naf žēl, bet kaut ko atstāt man ar varēja. Tad šogad riekstu pietiekami, gan man gan vāverītēm.
Sākumā viņi ir zaļas bumbiņas, kuras aug lielākas un lielākas. Un tad ap septembra beigām sāk plīst pušu un plaukst kā ziedi ar riekstu pa vidu. Kad galīgi nogatavojas, zaļais apvalks ir sažuvis un tajā iekšā ir rieksts līdz rieksts nokrīt lejā.
Viss biežāk viņi ir kopā pa 2, bet ir arī pa vienam vai pa trim.
Abi koki, vēl ir trešais, bet to es pilnībā vāverēm esmu atdevis :) Un vēl 4 mazi, vēl ir ko augt un augt.
Mazliet paurbinoties re kas mums iekšā.
Un re kādi smuki rieksti
Un re spainītis salasīts, vēl tādi pāris spainīši palika kokā, bet vāverītēm ar kaut ko vajag atstāt, un jāpagaida kamēr no galotnes sakritīs gatavie. Savādāk zari ir trausli un neko daudz nepākalēpsi.
Un re iekšā vēl galīgi balts riekstiņš, tagad tik uz kamīna virsū visus riekstus, lai pažūst un tad jau būs gatavi ēšanai. man šādi nevisai, bet ir kam garšo. Un ne mata sliktāki kā veikalā.
Ja pēc lasīšanas un zaļās mizas lobīšanas (jo ja gaidīs kamēr paši nokritīs, nekas pāri nepaliks) rokas bija no maigi dzeltenīga toņa līdz tumši dzeltenam un smirdēja pēc joda (nevis pēc tā joda kas velns, bet pēc tā joda kas tinktūra),
tad pēc nomazgāšanas īkšķis palika melns kā velns, bet vismaz vairs nesmird. Cerams rītdienas klienti mani sapratīs
Un tikko es biju beidzis lasīt sev riekstus, tā arī vāverbērns klāt un skatās vai kas viņam ar palicis pāri, sapratis ka ir gana daudz vēl, ķērās pie našķošanās. Kamēr papus ātri un veikli nes tik riekstus prom uz slēptuvēm.
Komentāri
Ierakstīt komentāru